1 Patiesi, patiesi es jums saku: kas neieiet avju kūtī pa durvīm, bet iekāpj pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs.
2 Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans.
3 Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un izved tās.
4 Un viņš, izlaidis savas avis, iet tām pa priekšu; un avis seko viņam, jo pazīst tā balsi.
5 Svešam tās neseko, bet bēg no tā, tāpēc ka nepazīst svešinieka balsi.
6 Šo līdzību Jēzus tiem sacīja, bet viņi nesaprata, ko Viņš tiem runāja.
7 Tad Jēzus atkal viņiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: Es esmu durvis avīm.
8 Visi, kas bija nākuši, bija zagļi un laupītāji; un avis viņus neklausīja.
9 Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks pestīts; un viņš ieies un izies, un atradīs ganības.
10 Zaglis nāk, lai zagtu, slepkavotu un iznīcinātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā.
11 Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.
12 Bet algādzis, kas nav gans, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg; un vilks tās nolaupa un izklīdina.
13 Bet algādzis bēg tāpēc, ka viņš ir algādzis, un avis viņam nerūp.
14 Es esmu labais gans; es pazīstu savas, un manas pazīst mani.
15 Kā Tēvs mani pazīst, tā es pazīstu Tēvu; un es lieku savu dzīvību par savām avīm.
16 Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans.
17 Tāpēc Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību, lai atkal to atgūtu.
18 Neviens neatņem to no manis, bet es to atdodu pats no sevis. Un man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es saņēmu no sava Tēva.
19 Tad atkal to vārdu dēļ jūdos izcēlās domstarpības.
20 Daudzi no tiem sacīja: Viņš ļaunā gara apsēsts un prātu zaudējis. Ko jūs Viņā klausāties?
21 Citi sacīja: Tā nav ļaunā gara apsēstā runa. Vai tad ļaunais gars var atvērt aklo acis?
22 Tad bija svētnīcas iesvētīšanas svētki Jeruzalemē, un bija ziema.
23 Un Jēzus staigāja svētnīcā, Salomona priekštelpā.
24 Tad jūdi ielenca Viņu un sacīja Viņam: Cik ilgi Tu turēsi mūs neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums atklāti!
25 Jēzus atbildēja viņiem: Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani.
26 Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm.
27 Manas avis klausa manu balsi, un es tās pazīstu, un viņas man seko
28 Un es tām dodu mūžīgo dzīvi, un viņas ne mūžam bojā neies, un neviens tās no manas rokas neizraus.
29 Mans Tēvs, kas man deva tās, ir lielāks par visiem; un neviens nespēj izraut tās no mana Tēva rokas.
30 Es un Tēvs esam viens.
31 Tad jūdi pacēla akmeņus, lai nomētātu Viņu.
32 Jēzus atbildēja tiem: Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis. Kura darba dēļ jūs mani gribat nomētāt akmeņiem?
33 Jūdi atbildēja Viņam: Laba darba dēļ mēs Tevi nenomētājam, bet Dieva zaimošanas dēļ, jo Tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu.
34 Jēzus viņiem atbildēja: Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es sacīju, jūs esat dievi? (Ps.81,6)
35 Ja tos nosauc par dieviem, kuriem Dievs runājis, un Raksti nevar tikt atcelti,
36 Kā tad jūs sakāt Tam, ko Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu zaimo Dievu! Tāpēc, ka es sacīju: Es esmu Dieva Dēls?
37 Ja es sava Tēva darbus nedaru, neticiet man!
38 Bet ja es daru un ja jūs man negribat ticēt, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir manī un es Tēvā.
39 Tad tie taisījās Viņu saņemt, bet Viņš izgāja no to rokām.
40 Un Viņš atkal aizgāja pāri Jordānai uz to vietu, kur Jānis vispirms bija kristījis, un tur palika.
41 Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja, ka Jānis taču nevienu brīnumu nav darījis.
42 Bet viss, ko Jānis par Viņu sacījis, bija patiesība. Un daudzi ticēja Viņam.